Tuesday, 17 November 2015

#viedoklis - Mediju reitingu celšana Parīzes traģēdijas ēnā

Eiropā šodien valda sēras. Francijā miruši vairāk nekā 120 cilvēku, vairāk nekā 350 ievainoti. Sirds iet līdzi sižetiem, kuros cilvēki solidarizējoties noliek svecītes tautai nozīmīgos laukumos, lai radītu kādu rituālveidīgu vietu, kur atstāt savas sāpes, bēdas un apradudātu Francijas, bet, šķiet, arī mūsu visu, ievainoto ideālu ‘Brīvība. Vienlīdzība. Brālība.’ Cik spontāna ir tāda cilvēka rīcība grūtos brīžos, it kā tas būtu kaut kur mūsos no senseniem laikiem, ka mēs kopā sanākam, iededzam svecīti, un caur svecītes liesmu kļūst kaut kā vieglāk izraudāties, un sākt pieņemt to, ko vārdos nespējam formulēt.

Arī Latvijas televīzijas cipariņam 1 blakus stāv Francijas karogs ar sēra lentīti – lai gan neviens francūzis to, visdrīzāk, neredzēs, tas ir solidarizācijas veids. Kaut kas līdzīgs tam, kā bērns pieiet klāt otram, kam nodarīts pāri, un, neko nesakot, tam pasniedz kādu mazu nieciņu, kaut vai krāsainu stikla lodīti, kā mazu draudzības simbolu tādā brīdī. Traģēdijas diemžēl ir neparedzama un neapturama dzīves daļa, un kad tās notiek, atliek tikai tas – pastāvēt klāt kādu brīdi un paklusēt, nokārt galvu par upuriem un savu bezspēcību traģēdijas novēršanā.

Un pilnīgi krasā pretstatā šai cilvēciskajai ainai, ir mūsu pašu žurnālistu bļaustīšanās, kas pie tam vēl izliekas esam mūsu – tautas – pusē. Jā, tieši žurnālistu, kam it kā būtu jācīnās par patiesības un tautas attīstības veicināšanu. Bet nē. Tas nenotiks, kamēr žurnālistiem, tāpat kā politiķiem, kurus viņi tik ļoti strostē, prātā būs tikai savu reitingu veicināšana – vai varbūt kādas tālāksniedzošas politikas bīdīšana.

Un trakākais jau tas, ka muļķība un tukša bļaustīšanās tiek iecelta arvien svarīgākā vietā. Proti. Notiek traģēdija. Tiek saaicināta pilna studija ar ekspertiem vai valdības vīriem, sākot ar valsts prezidentu Raimondu Vējoni un beidzot ar LU profesoru Leonu Taivānu. Raidījuma vadītājs Guntis Bojārs, kuram acīmredzot ir tik liela ietekme, lai šos cilvēkus saaicinātu, maskējoties aiz saukļiem ‘No bullshit’ vai ‘Tieša runa,’ izliekoties par tautas advokātu, uzņemas prokurora lomu, jautājot tādus jautājumus, kas jau savā būtībā ir šizofrēniski – radīti, lai atbildētājs sapītos pats aiz saviem vārdiem, un cauršūti ar apšaubāmiem faktiem un no konteksta izrautām frāzēm. Jautājumi netiek uzdoti, lai tiktu pie kaut kādas patiesības, vai kaut ko jēdzīgu izspriestu. Tie liekas veidoti, lai rosinātu tālāku apjukumu, naidu un ķildas – izliekoties, ka to dara kaut kādas augstākas patiesības vārdā, vai, vēl vairāk – mūsu tautas labumam.

Nu, labi. Atzīšos, ka man nekas nebija pretī, kad šādu metodi pielietoja Artuss Kaimiņš ‘
Suņu Būdā’. Bija kaut kā patīkami redzēt politiķus, kas šo valsti tik ļoti piekāsuši, mazliet pasvīstam. Lai gan īstas tiesas prāvas, visdrīzākais, nekad nenotiks un vainīgie nekad netiks saukti pie atbildības, skatoties Kaimiņa raidījumus, vismaz bija jauki iztēloties, ka tas ir noticis un pasaulē pastāv kāda tasnīguma sistēma. Varbūt ir reizes, kad tādas ‘linča tiesas’ ir pamatotas, vajadzīgas un pat vērtīgas.

Bet ko vērtīgu var pateikt, uztaisot ekspress raidījumu Parīzes traģēdijas ēnā, un sasauktos 
‘ekspertus’ pratinot kā uz notiesāto sola? Jautājot – ko tad tagad Latvijai vajadzētu darīt? Kā attiekties pret musulmaņiem? Kādēļ cienītie varas vīri kriminālo terora grupējumu dēvē par Islama valsti un nevis par politiski korektāko Daesh? Varbūt tas norāda uz kādu slēptu motīvu no valsts galvu puses?


Mans viedoklis – Latvijai nedarīt NE-KO.


Mēs arvien vairāk tiekam iezombēti uz to, ka katrai darbībai ir vajadīga pretreakcija. Tā jau rodas visas nevajadzīgās birokrātiskās sistēmas, kas rada tūkstošiem pilnīgi bezjēdzīgu darba vietu un papīru kaudzes, kas pūst kaut kur seifa atvilktnēs. Lūk, viens piemērs no manas Anglijas darbavietas
Health & Safety likumiem.

Reiz, sensenos laikos, kāds cilvēks iesūdzēja tiesā savu kolēģi par to, ka tam iedeva paracetamolu pret galvassāpēm, un šīs tabletes cilvēkā izraisīja alerģisku reakciju, kā rezultātā viņš nokļuva slimnīcā. Kad šis cilvēks atkal tika uz pekām, viņš saprata, ka ar savām pieredzētajām neērtībām varētu tā tīri labi nopelnīt, un iesūdzēja tiesā savu kolēģi, kas viņam bija iedevis paracetamolu.  


Un kopš tā laika, kad šis mazliet savtīgais un druscītiņ samaitātais cilvēkas ieguva savu naudas žūksni, man neviens pirmās palīdzības sniegšanā apmācīts kolēģis vairs nedrīkst dot ne plāksteri, ne paracetamolu, kaut arī abas lietas ir vairumā iepirktas un stāv dīkā zaļajā pirmās palīdzības kastītē, kam ar likumu ir jābūt katrā darba vietā.


Nu labi, mazliet aizrunājos. Ko es gribēju ar to visu pateikt – ka ne vienmēr ir momentā, bez domāšanas, jāreaģē uz katru lietu.


Parīzes apšaude ir vārdos neaprakstāms notikums, no kura rētām Eiropa vēl ilgi neattapsies. Ar tikpat lielu bijību, ar kādu cilvēki noliec galvu pie svecīšu pulciņiem Parīzes galvenajos laukumos – ar tādu pašu bijību ir jāpieiet risinājuma meklēšanai. Un protams, ka risinājums ir jāmeklē. Bet diplomātiski. Ja runāt – tad kaut ko vērtīgu, ja veidot diskusiju – tad tādēļ, ka tā ir ieguldītā laika vērta, nevis linča tiesa.  


Kādreiz domāju, ka nedrīkst ticēt politiķiem. Bet arvien vairāk pārliecinos, ka nevar ticēt arī žurnālistiem, sevišķi tādiem, kam patīk celt savus reitingus uz traģēdiju fona, kuļot tukšus salmus vietā, kur labāk būtu paklusēt.


Vai tad žurnālists, kas sāk cilāt jautājumu par to, kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret Islamu un musulmaņiem, mētājot šos terminus kā karstus kartupeļus apkārt studijai, līdz visi apkārtējie, ieskaitot viņu pašu, ir pietiekami sapinušies terminos un paštaisnošanā, lai viņš kā tāds soģis varētu sākt šo putru šķetināt – vai šāds žurnālists tik tiešām var būt manā pusē? Vai viņam interesē mana intelektuālā attīstība? Šāds diskusijas formāts taču tikai vēl vairāk iedzen sabiedrību panikā, un ievelk vēl treknākas svītras ap vienas vai citas reliģijas piederīgajiem.  
Kas šobrīd tiek darīts drošības policijā, lai novērstu kaut kā tāda atkārtošanos Latvijā? Kā mums kā valstij būtu jāreaģē pēc šī notikuma? Jāstāda potenciālo ekstrēmistu saraksti, jāmaina mūsu valodas īpatnības Islama valsts jautājumos?

Nē. Jāizslēdz šādu ‘izglītojošu’ raidījumu trulie tarkšķi un jāturpina dzīvot, vismaz kamēr vēl deg svecītes, vienkārši jūtot līdzi cilvēku nelaimei.

Source - www,dawn.com



No comments:

Post a Comment