Saturday, 21 November 2015

Pārdomas pēc @jrt izrādes "Mielasts" #recenzija

Iestudēt Platona filozofisko darbu Dzīres, protams, nav joka lieta. Un tomēr tieši šādu uzdevumu uzņēmās žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors Uldis Tīrons, kuram šī bija arī debija teātra režijā. Es nepretendēju uz teātra kritiķes vai literatūras ekspertes lomu, bet kaut kā nevaru neizteikt savas domas un diezgan savangotās emocijas pēc izrādes noskatīšanās.

Source: www.jrt.lv
"Mielasts" publicitātes foto
Ne jau 'plikumu' dēļ vai arī tādēļ, ka lugā (kā arī Platona tekstā) tiek tirzāta pedarastija un izteiktas nievājošas piezīmes par sievietēm, bet gan tādēļ, ka izrāde atstāja iespaidu, ka Platona Dzīres jeb Simpozijs, kas sarakstīts 4.gs.p.m.ē. un ir bijis viens no Eiropas kultūras un domāšanas stūrakmeņiem, nav nekas vairāk kā piedzērušu vīru vervelēšana par mīlestības tēmu. Pie tam vervelēšana nevienam nesaprotamā veidā.

Manuprāt, viens no kultūras (tai skaitā literatūras, mākslas un dramaturģijas) galvenajiem uzdevumiem ir veicināt izglītību. Platona dialogs Dzīres, uz ko luga balstīta, man kā vidusmēra cilvēkam, arī lasot nebija viegli uztverams teksts. Man vajadzēja vairākus piegājienus, lai tā kārtīgi tajā iedziļinātos un saprastu teksta būtību. Tādēļ šāda teksta dramatizēšana liekas īpaši delikāts process, jo, izdarot labu darbu, varētu veicināt lielu interesi par Sokratu, Platonu un viņu atstāto bagātīgo mantojumu. Bet izrādē dialogs tika pasniegts tiešā veidā - gandrīz kā oriģinālteksts - kas īsti nederēja skatuvei, jo oriģinālā nebija šādam mērķim rakstīts. Tas ir liels izaicinājums, ko Tīrons uzņēmās, un tas ir tikai apsveicami. Lasīju režisora paša komentāru, ka "tam, par ko runā Platons, šķietami nav citas formas kā vārds." Un, lai gan idejiski to varu saprast, tas tomēr liekas vājš arguments.

Nu, pat zaļknābis kā man ir skaidrs, ka kritizēt nav nekāda māksla. Tādēļ centīšos pēc iespējas konstruktīvi. 

Ja šādu sarežģītu darbu uzņemas uzvest, tad, manuprāt, ir pilnīgi jāmaina tā uzbūve. Nav jau jāzaudē teksta jēga, bet to taču var izdarīt daudz, daudz efektīvāk. Piemēram, galveno ideju parādot ar īstiem piemēriem, nevis stāstot (piemēram, dialoga daļas pārvēršot dramatiskā rīcībā, kas norisinās uz skatuves; vai piedomājot personāžiem biogrāfijas, ļaujot tiem vairāk izpausties kā īstiem cilvēkiem nevis Dzīru varoņu trafaretiem). Tā jau nav oriģināla 'vārda formas' krāpšana, bet tieši godināšana. Diezgan attāls salīdzinājums, bet Rokoperas Lāčplēsis saturs taču arī nav pilnīgi uzticīgs oriģinālam, bet pēc tā noskatīšanās man tieši radās liela vēlme pievērsties A. Pumpura gara darbam.

Tādēļ, ka teksts tik ļoti pieturējās pie oriģināla formas, garajiem monologiem bija grūti sekot līdzi. Izrāde manī neradīja slāpes pēc teātra steigties mājās, piesēsties pie interneta un visu nakti aizgrābti lasīt vēl citus Platona dialogus. Vai nu tas tā bija domāts vai nē, bet manī palika sajūta, ka filozofija ir rezervēta tikai elitāram cilvēku pulciņam, kuri šo izrādi izbaudīja un varbūt arī saprata tādas simbolikas nozīmi kā dzīvi truši uz skatuves. Varbūt esmu ideāliste, bet gribētos, ka cilvēki, kas patiešām mīl filozofiju, aktīvi domātu par veidiem, kā to padarīt pēc iespējas pieejamāku visiem.

Bet tas, kas izraisīja manī visasāko reakciju, ir veids, kādā izrāde tika reklamēta. Nepārzinu teātra aizkulises, līdz ar to nezinu, kas saucams pie atbildības - bet kails dibens pa visu plakātu tomēr kaut kā neliekas labākais veids, kā izteikt Dzīru  dialoga kodolu. 

Tekstā taču tiek diskutēts par to, kas ir mīlestība, cik lielā mērā tā var būt dievišķa un kādēļ mēs pēc tās tik ļoti tiecamies. Tāds lēts mārketings jūtams arī reklāmas rullītī, kas spēlē uz homoseksuālisma ažiotāžu, bet neko nepasaka par izrādes saturu. 




Lai gan lamu vārdi otrajā cēienā bija kolorīti un izdomas pilni, tie labāk iederētos kādā citā lugā. Un pievienojos kāda cita skatītāja @bandzja vārdiem, ka "Keiša falls, izrādes beigās, bija pilnīgi lieks." 

Gribētos gan uzteikt aktiermeistarību un fantastisko aktieru izlasi. Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Jevgēnijs Isajevs, Andis Strods, Varis Piņķis un Guna Zariņa - kas par baudījumu!

Lai gan izrādes formāts, šķiet, nedeva daudz iespēju aktieriem izpaust īstas jūtas vai pārdzīvojumu (varbūt vienīgi Keišs tam pienāca daudz maz tuvu pašās izrādes beigās), tomēr aŗī iegrožotajos tēlos tika spēlēts teicami. Arī garās, sarežģītā monologa rindas netika aizmirstas - jutu līdzi pie gandrīz katra teikuma, likās, ka tūlīt, tūlīt kaut kas nojuks - bet nē, aktieri tiešām visu izdarīja pa pirmo! 

Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds man tomēr izskaidros, kāda tad bija to trušu simbolika?!


No comments:

Post a Comment