Thursday, 12 November 2015

#dzeja - Zemes Trīsas

Es meklēju vietu,
kur atvilkt elpu,
jo visu laiku kaut kas 
nejēdzīgi sāp.

Kā bites dzēliens krūtīs,
ko sniedzos pakasīt,
jau zinot, ka sāpe 
tikai lielāka augs.

Pasaule pieder smejošiem.
Un vai tad jaunība nesauc
savā jautrības virpulī?
Vai laiks kā kumeļš
neskrien uz priekšu, 
zviegdams?

Var jau būt, ka neesmu vairs jauna -
varbūt, ka piedzimu veca,
ar sāpju sarauktiem pleciem.
Bet kurš tos tur tik smagus lika,
kurš kā lodes ar svinu
piepildīja?


Un par ko tad tā sāpe
(tik muļķīga kā Pastardiena),
par ko viņa dzimst un smeldz, 
un nepieaug,
līdz galam neuzdīgst,
tik īd un īd
un nenovīst?

Vai asaras kā zemes trīsas
krūtīs tā allaž man bakstīs
un rādīs ar saviem
mezglotiem pirkstiem
uz vārgušām sejām 
uz ielas, no ziņām?

Sirds tad grib klusēt 
un raudāt viena,
un tukšumā sadzirdēt 
otru tādu sirdi,
kas netērē vārdus,
bet līdzi šai pasaulei trīs.

No comments:

Post a Comment